Tukšu iepirkuma groziņu, smagu sirdi un pārpildītu galvu domām es velkos pa lielveikala labirintiem.
Tie pilni histēriskiem, melīgiem gobliniem un apsūnojušiem atribūtiem, kas novirza no mērķa. Ko es šeit daru?? Vai es meklēju zīdaini?? To smaidīgo bērnu, ko nozaudēju gadus divdesmit-ar-kapeikām atpakaļ..
Nostājos pie stenda, kas vai lūzt no konservu kārbām, kuru uzraksts vēsta "Cūku sirdis želejā". Akcija! Vai tā būtu kāda sāpināto un dzīves pievilto konspirācija?! Modernās pasaules sazvērestības teorija, sak- mūsdienās pusplikam hipnotiski lēkāt ap ugunskuru nepiedienas?! Vai varbūt feminisms teorijā vairs nav aktuāls. Traģikomiski.
Kļūst šķebīgi- kaut kas nelabi ož. Lūk arī vitrīnas pārpildītas līķīšiem. Viss jēls. Tur patiesībā vajadzētu atguldīt dažu labu sabiedriskā transporta dalībnieku. Es nevilšus aizdomājos. Aksioma- cilvēks ar pretīgumā saviebtu seju apsver iespējamību notiesāt aci un tomēr bez svārstīšanās ēd, piemēram, sirdi. Ik uz soļa esam kaujas gatavībā kādas sirds saplosīšanai, bet nespējam ieskatīties upurim acīs. Jēlie goblini!
Ak, vai! Redz kur arī rūķu karalis ar disko frizūru spēlē uz savām pīkstošajām klavierēm, droši vien zem deguna dungo kādu no savām rupjajām balādēm. Mans groziņš ir tukšs, bet es zinu, ka viņa atstās mani bez biksēm. Pirms es paspēšu aizbēgt, viņa ielūkosies manī savām pārmālētām, zvērojošām acīm un gulēt ejot es nespēšu nedomāt, vai tieši viņa vakariņās notiesāja smaidīgo zīdaini...
|