Šodien atkal iztērēju kaudzi naudas.
Un kas par to? Tam jau viņa domāta.
Analgīns prātam.
Un sirdij vēl vairāk.

Šodien atkal "Ejiet dirst" noskaņojums.
Tas jau sāk palikt apnicīgi.

Gribētu dzīvot 60.-70.-tajos.
Nomesties kādā hipiju komūnā, sapņot par pasauli, kādas nekad nebūs, pīpēt zāli, stāstīt sabiedrībai par viņas pretīgajiem augoņiem un vismaz censties kaut ko darīt, lai dzīvotu.

Ja nu kas, šopēcpusdien būs zināmi vēstures eksāmenu rezultāti. Sapņoju, ka man ir B un Andžāne saka, ka kaut kā muļķīgi sanācis. Un, ja es gribot A, varu pārlikt.
Bet man vienalga.

Prieks acīs ir atgriezies.
Welcome back.

Klausos "The Beatles". Pie tādas mūzikas jau nevar nesmaidīt.

Rokas sarkanām ķiršu asinīm.

Šodien nezin kāpēc jūtos īpaši skaista.
Tas laikam skumju dēļ.

Mūsmājās šodien nokaitēts gaiss.
Par spīti tam, lasam un burciņās liekam ķiršus. Šogad mums būs pilni pagraba plaukti sarkanu un dzeltenu ķiršu, kuriem sulas tik daudz, ka liekas - tie tūlīt pārplīsīs un sarkanas lāsītes tecēs pār to bagātajām miesām.


Esmu pasākusi ēst šokolādi. Laimes laikam par maz.

Es īstenībā saprotu "Dead Poets Society".
Ō, kā saprotu.

Izlēju visu savu sarkanvīnu uz grīdas.
Sarkanām asarām pilna visa mana zeme.


Ak jā, man negaršo sarkanvīns.

"Lidojošo dunču nams" turpina būt, iespējams, visskaistākā filma.

Mūsmājās tētim šodien vārda diena. Pa visu pagalmu skan 1956.g. Louis & Ella, dzeram vīnu un skatāmies debesīs.
Tikai naktstauriņi vakar lidoja un nesaprata, kas mums te notiks. Bet mēs zinājām...

"Dead Poets Society" (1989).
Ir vērts.


Robins Vilijams ir tāds pats kā mums Raivo Stašāns. Neatsaka nekam un nevienam, lai gan pats spēlē tīri tā neko. Bet uztraukumam nav pamata - šī, iespējams, ir viņa labākā filma. Robina Vilijamsa, proti.

Arī mans aristokrātiskais bālums nez kur ir pazudis, un nezinātājs varētu noturēt mani par zemnieci.

Šodien bedidzot sakārtošu grāmatu plauktus un izvēlēšos savam vecumam atbilstošu lasāmvielu.
Savādāk ar izteikumiem - Rainis - komunists! un - Ibsens - šizofrēniķis! latviešu valodas skolotāju vairs nepārliecināt.

Nevarēju šodien nosist mušu.
Būtu man pletne, būtu viss kārtībā. Ar pletni jau viegli - viens vēziens un mušas vairs nav. Bet šodien bija jāspiež ar pirkstu.
- Tas ir pretīgi. Es to nedarīšu.
- Tēti, nāc paskaties uz mūsu blondīni, nevar mušu nostist. - tā mamma no blakusistabas.
Bet tas ir pretīgi. Ar pirkstu nospiest mušu.
Nu nē, paldies.
Būtu bijusi tā pletne...

Labrīt, pasaule.
Tu šodien smaidi. Ai, nē. Tas droši tikai tāpēc, ka smaidu es.

Iepazīšanās ar jauniem cilvēkiem - tas vienmēr ir tāds īpašs process.

Nebūdama Rīgā jūtos kā cietumā.

Dalī gan ir ģēnijs.