Reiz dzīvoja asara. Tā dzīvoja dziļi, dziļi cilvēkā, tomēr asarai apnika vienai mist tumsībā, un tā lūdza Dievam - Dievs, tu esi visvarens. Ļauj man būt brīvai. Ļauj man doties pasaulē.
- Drīz, - teica Dievs. - Drīz tu varēsi būt brīva.
Un reiz cilvēkam palika ļoti skumji, un tas sāka raudāt.
Asara noritēja pār cilvēka vaigiem un bija laimīgāka, nekā jebkad.
- Kāpēc tu esi tik laimīga? - acis jautāja asarai. - Tavs mūžs ir īss. Tūlīt tu izžūsi un nevienam vairs nebūsi vajadzīga. Es, toties, varēšu kopā ar cilvēku iet visur, redzēt vēl daudz un dzīvot gadu desmitus.
- Jā, tev taisnība, - teica asara. - Bet es brīva asara. Es nesu atbrīvošanu.