Sazvērestība.
Visa mana tehnika ir vienkārši pieteiktusi streiku - mans PC un mobilais vienkārši slēdzās ārā bez jebkāda brīdinājuma. Saprotams, ka mobilajam laikam baterija jau veca, bet ko lai dara ar savu PC? Tieši tagad, kad man jāsaraksta n-tās notis un vajadzīgs internets, strādāt te ir neiespējami. Jo, ja nu viņš izslēgsies, arī viss darbs būs zudis. Dēm.

Skaitu dienas līdz sava MacBook saņemšanai.

Un arī mājās kaut kā neiet. Ar pieri pret sienu, ar pieri... pret sienu...

Pirmā lielā vilšanās - ieejot Arēnā, uz skatuves ieraugu tikai 4 no 5 populārās puišu grupas dalībniekiem (es gan nevarēšu pateikt, kurš nebija mūs pagodinājis ar savu klātbūtni, jo bērnībā ar grupu dalībnieku vārdu mācīšanos no galvas neaizrāvos). Padomādama, nu labi, labi... redzēs, kas būs, apsēdos un ar smaidu sejā vēroju 90.-tajos iestrēgušu puišu izmisīgos mēģinājumus atgūt savu agrāko popularitāti un vismaz iegūt cieņu mūsu acīs. Zāle pustukša (apskatoties uz sēdvietām likās, ka Arēnā vispār labi, ja 1/4 daļa aizpildīta), tomēr vislielākie fani (fanes) ar telefoniem un gaismiņām rokās līgojās priekšā, bļāva "We love you" un dziedāja līdzi visām dziesmām. Jūs nekad neticētu, cik daudz cilvēku zin viņu dziesmas no galvas. It īpaši tāpēc, ka pati zināju labi ja 6 no visām atskaņotajām dziesmām.
Bet dziedāja puiši jau nu gan dzīvajā. Visus vecos hitus. Un ar pavadošo sastāvu un lielu, melnu budzinieku aiz šķīvju un kastroļu kalna.
Pārsteigumu sagādāja tas, ka arī paši puiši prot ko vairāk par jocīgām 90.-to gadu kustībām, mazliet aizsmakušas salkanu meldiņu dziedāšanas un skraidīšanas pa skatuvi - Brajens paspēlēja ģitāru, Niks - gan ģitāru, gan bungas (Nevainojiet mani, ja tikko viņu vārdus nosaucu nepareizi).
Bet sāka viņi laikā (vēlāk drusku nožēloju, ka Arēnā ierados 21.05, jo koncerts sākās tieši 21.00). Iesildošās grupas nebija, un viņi dziedāja mazliet mazāk par 2h. Iespaidīgi. Pie 1,5h arī mana sirds atkusa un mētādama matus, piecēlos no savas vietas un sāku dziedāt līdzi "Backstreet back.. .allright".

Neko vairāk teikt, šķiet, nav jēgas. Naudu par to es nemaksātu, bet tomēr ļoti priecājos, ka pirmo un pēdējo reizi mūžā dzīvajā redzēju tos, kuru dēļ 80% pagājušā gadsimta nogales meiteņu juka prātā. Vajadzētu jau gan puišiem saprast, ka "paliek tas, kurš mainās" un ka viņi jau sen ir pagātne. Mazliet skumji tāpēc.

P.S. Īpaši man viss likās interesanti arī tāpēc, ka iepriekšējā vakarā Vecrīgā iepazinos ar vienu no viņu backvokālistiem. Vai nu viņš bija tas, par ko uzdevās, vai arī ne - tas mani daudz neuztrauc. Keep da 90ies alive.

Ir atgriezusies tā sajūta.
Panika.

Jūtos kā sazvēriniece.
Nu tā - ne pa jokam.

Bet ar nepārprotamu smaidu sejā.