Padevos muļķīgajam kārdinājumam neiet uz skolu. Pat ne agrā rīta dēļ, bet vienkārši tāpēc, ka nebiju izdarījusi lietas. Un ko tad es tur meklēšu, ja pati neesmu tikusi ar sevi galā?
Muļķe.
Cik var to laiku mest ārā??
Pietiek.
Nu pietiek reiz.

Sestdien TV3 ies mana mīļākā multfilma.
Brother Bear.

Sen senos laikos Dievs dalīja cilvēkam zemi.
Sanāca ļaudis no visām pasaules malām, un Dievs tiem visiem atvēlēja kādu pleķīti, kur maizi sēt un dzīvot saticībā.
Tikai latvietis atkal aizstrādājies savā druvā, un pie Dieva aizgājis pēdējais.
- Tu atnāci par vēlu, - teica Dievs. - Man nav vairs zemes, ko tev dot. Visa jau ir izdalīta.
- Bet mīļais Dieviņ, man taču arī vajag savu zemīti. Apsolu, ka par to rūpēšos, apstrādāšu un nekad par to neaizmirsīšu.
- Labi, - teica Dievs.
Un Viņš atdeva Latvietim savu zemi.
Kopš tā laika latvieši to dēvē par Dievzemīti.

Dzeru piparmētu tēju ( no Rajas tantes dārza ) un graužu zaļu nektarīnu.
Sajūta kā vasarā.

Santai vakar palika 18. Ar eluli viņai uzdāvinājām veļu no "VIVE MARIA". Cik skaista un izdevusies dāvana.
Vakar bija arī kombo - es jau biju aizmirsusi, cik forši ir pie Nika ( kā viņš pats saka - labākais kompo pie labākā pasniedzēja šajā skolā ).

Tiko zvanīja arī vakardienas gaviļniece un paziņoja, cik augsta būs mana stipendija.
Kā izrādās, ir lietas, kas nemainās. Šādos brīžos jūtos novērtēta. Kaut mazliet, bet tomēr...

Tā mīlestība ir viena dīvaina lieta.
NU ļoti dīvaina.