Sen senos laikos Dievs dalīja cilvēkam zemi.
Sanāca ļaudis no visām pasaules malām, un Dievs tiem visiem atvēlēja kādu pleķīti, kur maizi sēt un dzīvot saticībā.
Tikai latvietis atkal aizstrādājies savā druvā, un pie Dieva aizgājis pēdējais.
- Tu atnāci par vēlu, - teica Dievs. - Man nav vairs zemes, ko tev dot. Visa jau ir izdalīta.
- Bet mīļais Dieviņ, man taču arī vajag savu zemīti. Apsolu, ka par to rūpēšos, apstrādāšu un nekad par to neaizmirsīšu.
- Labi, - teica Dievs.
Un Viņš atdeva Latvietim savu zemi.
Kopš tā laika latvieši to dēvē par Dievzemīti.