Jūtos kā izmesta no laivas. Tā, it kā nebūtu uzlikusi kāju uz pareizā pakāpiena, it kā palaidusi garām kaut ko ļoti svarīgu.
Un sīkums jau, ka tā ir noticis. Viss, kas notiek, nenotiek bez iemesla.
Mazliet žēl tikai, ka es atkal par lietām uzzinu pēdējā.
Mazliet jūtos nodota.
Bet tas jau neko nemainīs.

Šodiena bija tāda... nu, viena no tām dienām, kad jūtos maza un stulba.
Jā, nemitīgā sajūta, ka kāds visu laiku aizliek priekšā kāju ( pat ja 90% gadījumu tas "kāds" biju es ). Skaidrs, kāpēc vakar zvanīja Santa un teica : Negribi piedzerties?
Atbilde joprojām skan - Nē.

Vismaz klavieres man šodien patīk. Pie Madara kā nekā pirmā stunda bija. Vismaz tas uzlaboja garstāvokli. Jūtu, ka man šogad pie viņa patiks.

P.S. Jā, vēl arī ļoti saliju. Labi, ka blakus bija pandema. Šodien pārrunājām labas lietas. Lietas, kas nemainās.
P.P.S. Vēl sajutos nu tāda... ne laba. Tā, it kā es citiem vēlētu ļaunu un kaut kas būtu aizliedzis man priecāties. Bet tā taču nav. Nav, vai ne?

Lūdzu piedodiet, ja esmu jums darījusi pāri.
Brīžiem es nesapotu, ko daru.
Un ja arī saprotu, esmu par vāju, lai atzītos.
Lūdzu piedodiet, ja esmu jums darījusi pāri.