Dievs, lūdzu dod man spēku nedomāt ļaunu par tiem, ko mīlu.

Šodien es satiku Viesturu un Elīnu.
Sen nav bijis tik skumji un reizē labi.

Mans īstais rīts sākās kojās pie Elīnas, kur baudījām paštaisītas brokastis un runājām par Dievu un cilvēku.
Vēlāk - vēl mazliet gastronomisko izvirtību eluļa dzīvoklī un Viestura satikšana.
Pēc Forumā iegādātām biļetēm ZeDienai, devāmies uz Baznīcu. Jau ļoti ilgu laiku gribēju aiziet un mazliet palūgties. Tas bija tieši tas, kas vajadzīgs.
Tad - Mārtiņa beķereja un labākās smalkmaizītes Rīgā, pēc kurām biju uz pēdējā laika labāko mūsdienu klasiskās mūzikas koncertu - Bernsteina mesu.
Pēc našķošanās Andrejsalā (siers, vīnogas) bijām uz labāko sight-place Rīgā - Skyline. Mīlu šo vietu - ideāls vakara noslēgums. Kad gribu justies savādāk, variet mani atrast tur.




Šodien es ļoti ticu Dievam. "Dievs ir ļoti, ļoti slims. Viņa balss kļuvusi vārga. Vai jūs dzirdiet?"
Es dzirdēju.

Reiz dzīvoja asara. Tā dzīvoja dziļi, dziļi cilvēkā, tomēr asarai apnika vienai mist tumsībā, un tā lūdza Dievam - Dievs, tu esi visvarens. Ļauj man būt brīvai. Ļauj man doties pasaulē.
- Drīz, - teica Dievs. - Drīz tu varēsi būt brīva.
Un reiz cilvēkam palika ļoti skumji, un tas sāka raudāt.
Asara noritēja pār cilvēka vaigiem un bija laimīgāka, nekā jebkad.
- Kāpēc tu esi tik laimīga? - acis jautāja asarai. - Tavs mūžs ir īss. Tūlīt tu izžūsi un nevienam vairs nebūsi vajadzīga. Es, toties, varēšu kopā ar cilvēku iet visur, redzēt vēl daudz un dzīvot gadu desmitus.
- Jā, tev taisnība, - teica asara. - Bet es brīva asara. Es nesu atbrīvošanu.

Atbraucu mājās un sāku raudāt. Lielām, tīrām asarām.