Biju lielpilsētā. Pāris dienas.
Šodien esmu atpakaļ nekurienē.
Visu dienu sauļojos un daru tieši neko.

Esmu galējība.
Man patīk vai nu kaudzēm cilvēku, vai arī tieši neviens.
Šodien man nav neviena. Tikai es un mans suns.
Kailums.
Varbūt tāpēc tik labi.

Sastrīdējos ar Omi. Par neko, protams.
Pēdējā laikā ar viņu komunicēt ir neciešami. Bez tam - mūžīgā draudēšana ar "atņemšu tev dzīvokļa atslēgas, un kur tad tu paliksi?", manu dzīvi šeit padarījušu gandrīz neciešamu. Jā. Kur gan es palikšu?
Bet varbūt viss, kas notiek, notiek uz labu.
Jo šodien viņa to tiešām izdarīja.
Atņēma man atslēgu.

Mīlu savu mammu. Viņa teica, lai esmu stipra. Un nepiekāpjos.
Varbūt šis ir brīdis, kad jāmēģina nostāties uz savām kājām?!
Man laikam vajag dzīvokli.