Es nekad nevaru atcerēties un iedomāties sejas.
Arī lasot grāmatas, mani personāži ir ar neizteiktām sejas formām. Spilgti ir tikai manis iztēlotie ķermeni.
Un arī tagad, domājot... Nevaru atcerēties viņa vaibstus, lūpas, acis...

Es jau zināju, ka vienīgais veids, kā saprast, cik nopietni viss veidojas, ir aizbraukt prom un vismaz pusnedēļu nevienu nesatikt.
Bet ko tagad?
Ja es viņu vienkārši neatceros.

Cik dīvaini tagad būt šeit. Vienai. Bez visiem tusiņiem un nakts dzīves. Bez piecelšanās 14.00 līdzās viņam. Bez citronūdens no rītiem un kopā taisītām brokastīm. Bez apskāvieniem un tuvuma.
Cik dīvaini tagad būt šeit.
Un domāt par to, cik ļoti man tas viss pietrūkst. Un vai tas man pietrūkst.

Starp citu, neesmu šodien pīpējusi.
Baigi gribās, bet to nedaru. Esmu stiprāka par nikotīnu un varu bez cigaretēm iztikt.
It kā...