Pirms sākuma vienmēr ir impulss. Atbalss radīts impulss. Impuss, kurš vai nu rada, vai noklusē. Un tas... atkal veido atbalsi.
Katru atbalsi veido atbalss.
Bet sākumā bija balss. Kur tā ir palikusi?

Brīvdienās neizdarīju tik daudz, cik biju iecerējusi, bet galvenais, ka kaut ko tomēr esmu izadarījusi. Labi.
Vakar bija atnācis Kārlis. Viņam tiešām laikam nav neviena. Pat es esmu tikai ilūzija, tikai ikona uz viņa iedomātās draugu listes. Nē, es neesmu nekāda draudzene. Es esmu tikai kāds, kuriem parasti zvana, kad kaut ko vajag. Bet es nebūt neprotestēju. Viņam es gribu būt tieši tāda.

Šodien šo to parakstīju un ar Paredzamo aizgājām un "Good shepherd". Nomācoša filma. Gara, smaga un vienmuļa. Neteikšu, ka man patika. Labi, filmai dotu 3 acis par ideju un režiju. Jo no sižeta es sapratu samērā maz ( vēl mazāk nekā "Atkritējos" ), nezinu vai pie vainas Foruma sidrs, vai kas cits, bet... pat nav nekāda baigā vēlme skatīties vēlreiz, lai sa/izprastu visus notikumus. Nevarēju izdomāt, vai de Niro speciāli izvēlējies aktierus, kas ir samērā līdzīgi viens otram. ( Lai vēl vairāk sarežģītu jau tā daudzos peronāžus un tēlus ). Kopumā jau filma nebija slikta, tikai par daudz informācijas. Daudz par daudz. Atkal biju gaidījusi ko vairāk.

Sen neesmu redzējusi filmu, kas patiešām aizkustinātu. Nu tā.. līdz sirds dziļumiem.
Žēl...

Atkal sastrīdējos ar Omi. Bet tas jau nav nekas jauns... Nepavisam. Tikai šoreiz es biju paļāvīga un visu, ko domāju pateicu maigā balsī, piemetinot : Omīt, es negribu tevi sāpināt. Tu taču to zini. Protams, tas neko daudz nepalīdzēja. Tikai lika sajusties man vēl sliktāk.
Zini, es laikam tomēr esmu izmantotāja. Nē, es neļaujos sev ieskaidrot to, bet... Man sāp, redzot kā citi cieš. Manis dēļ. Un tomēr nekā lietas labā darīt nevaru... un negribu. Jo domāju par sevi. Nav patīkami.
Es negribu melot.
Nelieciet man to darīt.