Nu es jau teicu - mirkļa vājums.
Šodien jānopērk tētim džemperis (kā lai tētim nopērk džemperi?? ). Būs jāprasa kādam izskatīgam pārdēvējam palīdzība :D
Nogurums. Bezspēks. Besis.

Bet tā jau viss ir labi. Gribētos aiziet uz kino. Atkal. Žēl, ka naudas vairs nav.

Nekas labs šodien nenotika.
Kad gaidīju Viesturu pie Pirmās, ielā pie ēdnīcas man tuvojās kāds piedzēries krievs. Iedams man garām viņš pēkšņi mani sagrāba un sāka kat ko murmulēt krieviski, un, kad mēģināju atbrīvoties no viņa tvēriena, viņš satvēra manu kaklu un sāka žņaugt. Vairs īsti neatceros, kā tiko no viņa vaļā, bet uzriez metos skriet. Skriet uz Raiņa parku tur, kur cilvēki... Sākumā viņš man sekoja, bet pirms pārējas apstājās. Un turpinaja planēt līdz Rīdzenei.
Uztraukums, distress.
Ārprātīgi pārbijos.

Cik dīvaini, ka cilvēki VIENMĒR atcerās tikai slikto. Un es jau neiebilstu - lai ārdās, lai raud... Vismaz viņi to netur sevī un runā. Atreaģē emocijas.
Un zini - dažreiz t.s. pieredze neko nemaina. Itin neko. Varbūt ir tikai sliktāk.

Es vienmēr cenšos atminēties labo.