Jo vairāk tu dari, jo mazāk izdari - nevaru saprast, tas ir vai nav normāli?!
Šodien, piemēram, visu dienu kaut ko mācījos, strādāju, bet necik daudz neesmu izdarījusi! Em... Ar to jau laikam esmu apradusi, tapēc nevar teikt, ka mani tas satrauktu!!
Vakar noskatījos "Mākslīgo intelektu". Cik neaprakstāma ir sajūta, skatoties ko tādu pirmo reizi - ar skaidru prātu un domām, ar neziņu... Anyway - viena no visu laiku labākajām filmām. Nemaz negribu neko teikt, lai ko tādu raksturotu - vienkārši pārāk jēli liekas vārdi par sajūtām, kas nav aprakstāmas. Ja vēl neesi paspējis to noskatīties - izsaku līdzjūtību. Tas maina domāšanas veidu.
Šodiena - diena, kuru noteikti neatcerēšos pēc nedēļas. Absolūti parasta un balta ( bet ne pelēka ). Laikam jau vajadzīgs kontrasts. Cik var dzīvot sarkanraibās svītrās?!

Arī džezu šodien neklausījos.
Šodien manī dzīvo miers.

Nu kā viņa to nesaprot?? Ne jau naudā ir laime... ( Tā vismaz šķiet. Ceru, ka nemānu sevi. )
Es jau tikai gribēju viņu satikt!! Ļoti gribēju... Ir tomēr pagājis laiciņš, kopš pēdējo reizi tikāmies. Un tagad viņa apgalvo : "Laika ziņās saka, ka nākamā nedēļa būs sita un jauka. Man tik daudz, kas vēl mājās un dārzā jāpadara!! Un man taču atvaļinājums līdz decembrim, gan vēl paspēsim satikties!!"
Bet man nav atvaļinājuma!! Tūlīt sāksies eksāmeni, un šis ir pēdējais laiks, kad varu viņu satikt. Tā mēs paliksim neredzējušās. Tik skumji, tik ļoti skumji, ka pāris asaru lāsītes noripo pār maniem vaigiem. Nez kāpēc?? Taču ne depresija? Tu teiksi, ka viekārši gribas sajusties mīlētai, ja? Bet telefons īsti dvēseles strāvojumus nepārraida!?
Ir tāda sajūta, it kā mēs attālinātos. Un šoreiz pie tā neesmu vainīga es. Liekas, ka vienīgais, kas mūs saista ir mana kredītkarte...

Es jau tikai gribēju tevi satikt, mamm...