Nu kā viņa to nesaprot?? Ne jau naudā ir laime... ( Tā vismaz šķiet. Ceru, ka nemānu sevi. )
Es jau tikai gribēju viņu satikt!! Ļoti gribēju... Ir tomēr pagājis laiciņš, kopš pēdējo reizi tikāmies. Un tagad viņa apgalvo : "Laika ziņās saka, ka nākamā nedēļa būs sita un jauka. Man tik daudz, kas vēl mājās un dārzā jāpadara!! Un man taču atvaļinājums līdz decembrim, gan vēl paspēsim satikties!!"
Bet man nav atvaļinājuma!! Tūlīt sāksies eksāmeni, un šis ir pēdējais laiks, kad varu viņu satikt. Tā mēs paliksim neredzējušās. Tik skumji, tik ļoti skumji, ka pāris asaru lāsītes noripo pār maniem vaigiem. Nez kāpēc?? Taču ne depresija? Tu teiksi, ka viekārši gribas sajusties mīlētai, ja? Bet telefons īsti dvēseles strāvojumus nepārraida!?
Ir tāda sajūta, it kā mēs attālinātos. Un šoreiz pie tā neesmu vainīga es. Liekas, ka vienīgais, kas mūs saista ir mana kredītkarte...

Es jau tikai gribēju tevi satikt, mamm...