Vakar beidzot vesperam uzrakstīju aprakstu (nekas spīdošs nesanāca, bet šobrīd visa kā ir tik daudz, ka labāk diez vai varēju).
Jāstrādā ir tik nenormāli - sāku saprast, kā tas ir - beigt skolu (vai vismaz to daļu, kas jāliek šogad).
Bet lielās līnijās ar mani viss ir labi.
Žēl, ka nesanāk laika kino.
Bet tas nekas. Pat neprasās...

Esmu atguvusies pēc Lietuvas. Un izskatās, ka arī mantas, ko aizmirsu tur, drīz atradīs ceļu atpakaļ pie manis.


Bet tagad -
Gan jūsu, gan manam priekam, dzejolis:


BŪTU...


Bērnībā
no dziļās akas
gribēju es
tur to lejā
mazo
sevi
ārā izsmelt

Būtu ar ko paspēlēties...
/O.Vācietis/