Ak, Kungs, Jūs pat iedomāties nevariet, kā man iet...

Aizvakar bija otrais Triband koncerts, uz kuru, tiesa, ar nokavēšanos, bet tomēr paspēju. Viņi - nepārspējami kā vienmēr. Emocijas.
Pēc tā - atvadīšanās, apkāvieni un mazliet skumju. Un tā arvien, kad viņi atbrauc uz mūsu zemi.
Pārējā vakara daļa pavadīta kopā ar Emīlīti un eluli. Mazliet žēl, ka nesatiku tā vakara gavļnieces, bet... pārāk vēlu biju Rīgā.
Tad mazliet parunāju ar maniem mīļajiem ( jau pieminētajiem ), un ap 3.00 jau biju mājās.

Vakardiena toties bija absolūta sagadīšanās. Un es domāju, ka tādas lietas notiek tikai filmās....
Rīta pusē ar Santu pastaigājām pa veikaliem un pusdienā devāmies uz Valmieru. Izrauties no realitātes.
Bijām uz "Karali Līru" - viennozīmīgi labāko izrādi, ko es esmu redzējusi. Un pēc tā - aizgājām uz Valmieras skaistāko restorānu - ROSSINI. Viss sākās ar to, ka nosēdāmies galdiņa, kas ir vistuvāk klavierēm. Iepazināmies ar pianistu... parunājām un sapratām, ka ir jādzied. Kā izrādās, īpašniekam vakar bija dzimšanas diena. Pirmais šoks man bija puisi ieraugot ( es domāju, ka atnāks kāds padzīvojis bagātnieks, ar alus vēderu priekšā... bet kas tad tas - pavisam jauns, mazliet samulsis, brūnām ačtelēm... ) un tā es viņam nodziedāju īpašo veltījumu.
Viss beidzās ar to, ka mēs ar elīnu bijām absolūti pieprasītas un laidām visus standartus, ko vien pianists zināja. Pauzes, kurās varējām dzet visu, ko vēlējāmies, daudz jaunu cilvēku un vienkārši fantastiski pavadīts vakars/nakts.
Tas ir jaunas sadarbības sākums....
"Veicas tikai tiem, kas dara."

Kā punkts uz i ir šīsdienas brauciens mājup. Mūs ar eluli aiveda vakar iepazītais puisis Andis Andis. Ar jaunāko Jaguāru zaļā krāsā. Puisis arī ļoti, ļoti foršs, ar savu koncepciju.

Jā, labākās brīvdienas...

P.S. Īpaši priecēja, ka telefonu biju aizmirsusi mājās, tā kā vispār biju ārpus uztveršanas zonas. Sagadīšanās. Un tādas lietas nemaz nav vērts mēģināt skaidrot. Šodien atkal sapratu, cik ļoti patīk dzīvot. Paldies.