3. diena ir gandrīz galā. Un tikai tagad, kad atkal esmu Rīgā, jūtos kaut cik normāli. Arī mazie cementa draugi vēderā ir nedaudz pierimuši.
Uz cik ilgu laiku? Nav ne jausmas.

Visu laiku atgādinu sev, ka jādomā arī par citām lietām. Lai gan šķiet pretēji - Pasaule turpina griezties, es nevaru tikai sēdēt, gaidīt un domāt. Neizdarītie darbi paši no sevis nepazudīs, lielāku algu neviens cits manā vietā neizcīnīs un automašīna pati sevi nesalabos.
Lieliski zinu, ka tikai šādi - neapstājoties, sakožot zobus un turpinot - es tikšu šim visam pāri. Jo nekā cita jau man nav un 100% paļauties varu tikai un vienīgi uz sevi!

Šobrīd man šķiet, ja arī rīt Tu būsi pārdomājis un vēlēsies, lai viss ir tā kā pirms 4 nedēļām, es tik un tā būšu laimīga un pateicīga par šo laiku, par sarunām, smiekliem, smaidiem, acu skatieniem...

No regrets,

A.