4320 - tik minūšu ir šajās 3 dienās. Kā Tev šķiet, cik no tām es domāju par Tevi?! Nepārtraukti! Sajūta tāda, it kā man vēderā lidinātos miljoniem taureņu...no cementa. Brīžiem tik ļoti gribas Tev uzrakstīt, tikai vienu vārdu - ILGOJOS. Protams, es to nedarīšu. Galva pilna juceklīgām domām:

- vai Tev viss ir kārtībā?
- vai arī Tu par mani domā?
- piedod, es nezināju, kā reaģēt uz Tavām asarām. Tas, ka neraudāju, nenozīmē, ka neko nejutu, ka tās mani neaizkustināja. Tev nav ne jausmas, cik ļoti...
- cik ļoti man gribējās Tev pieskarties, apskaut un turēt cieši, cieši. Pēc tam vēl vairāk man gribējās turēt Tavu roku. Bet es to nedarīju, jo jā bija TĀ roka... aizņemtā.
- šis viss man ir tāds pats pārteigums un brīnums kā Tev. 4 gadi un te pēkšņi - kosmoss. Vai tas viss ir tikai mirklis, pilns ar sakritībām... Es nezinu. Zinu tikai to, ka Tev blakus jūtos kaut kā pārsteidzoši labi un brīvi. Ir tikai otrā diena, bet es jau nevaru sagaidīt, kad atkal Tevi redzēšu vai dzirdēšu Tavu balsi. Kad esi līdzās, šķiet, ka viss ir kārtībā un nekas citam vairs nav nozīmes...
- tāda sajūtu, ka varu Tev pateikt visu. Jā, šķiet ari to, ko nezina neviens un no kā man ir bail. Iepriekš tā nekad nav bijis.
- tas, ko pateici par mani... "Tu neesi tāda meitene vienam vakaram. Tu esi meitene, ar kuru veidot ģimeni!" Zaķēn, lai cik liels kompliments tas būtu un cik ļoti sildītu manu sirdi tas nemaina to, ka Tev jau tā ir... ģimene.

Es zinu, ka nevaru Tev neko pieprasīt. Un es to arī nedarīšu. Bet man ir bail. Ļoti bail no tā, ka pēkšņi viss atkal būs tā kā pirms 3;4 nedēļām. Vēl vairāk bail, ka būs pretēji - jāsper solis uz priekšu tur, no kurienes atpakaļceļa vairs nebūs.


"Uz ko šis velk?"
"Gan jau, ka uz nepatikšanām, vai ne?"
"Jā!"