Lai kāda es arī šobrīd nebūtu - dusmīga, vīlusies, asa, kritiska, prasīga, neiecietīga, skarba, nelaimīga - vienā vārdā BEZCERĪGA, es zinu, ka kkāda cerība man tomēr ir. Viņa man to dod, kad esam kopā. Mēs neesam radinieces, nedomāju, ka arī draudzenes... Sākumā mēs pat īpaši labi nesapratāmies. Bet tagad, kad tas mazais cilvēciņš apsēžas blakus, piespiežas pie sāna un noliek galviņu uz mana pleca tāpat vien... Tā sajūta ir vnk neaprakstāma, fiziski jūtu, kā tur, tieši tajā visaukstākajā un vientuļākajā vietā izplūst siltums un mana sirds - kā Grinčā - tā izplešas trīs izmērus lielāka. Vai kad viņa pienāk klāt, skatās lielām acīm un saka: "Opī"... Nu, kā Tu vari neņemt??? Arī tad, ja tikko kko nometa un/vai neklausīja. Tie ir manu šodienu labākie brīži!

You're awesome little, K! :*

A.