Nav nekādu ziņu. Nezinu, kā tas ir jāsaprot un tas, ka nezinu, tas ir pats ļaunākais.
Un man jau likās, ka BEIDZOT arī man kkas sāk nokārtoties, bet atlika tikai par to iedomāties un sākt priecāties/justies labāk, kā kārtējo reizi atkal ir kkādi sūdi... O.k. Es jau varu ķipa vēl gaidīt, bet tā neziņa man vnk (puke)... Varbūt atgadījies kkas neparedzēts vai kkā tā, bet C'mon ir tik daudz veidu, kā par to paziņot, lai cilvēks nesāktu domāt, ka par viņu ir aizmirsts. Man par to vietu bija tiešām labas sajūtas un man ļoti reti par kko ir labas sajūtas un tgd šitas - ar savu solījumu nepildīšanu viņi tomēr parāda attieksmi, kas, manuprāt, nu jau sāk palikt ne visai pozitīva... Tā kā es vnk nezinu, ko lai dara/domā...

Traģikomiskākais ir tas, ka mēs ar tēti jau sākām skatīties mašīnas ssā, ar ko braukt pāri tam sasodītajam tiltam. Tgd jūtos tik stulbi, jo atļāvos domāt, ka kkas tāds (labs) ar mani patiešām var notikt.


...as long as I'm standing, I'll be closer
Cause it ain't over, 'til it's over!!!

Be safe,

A.