Kārtējo reizi pierādās, cik - be careful what you wish for, you just might get it all - ir patiesi. Es gribēju, lai liec mani mierā, lai viss būtu tā, kā pirms tam. Tagad, kad tā ir, es dusmojos/bēdājos/pārdzīvoju/stresoju/nerodu sev mieru....
Saprotu, ka uzvedos pavisam neloģiski. It īpaši, kad Tu parādies pie apvāršņa.... Cik ironiski - viena no lietām, kas mani pa dzīvi līdz vājprātam biedē, ir tas, ka es varētu būt/kļūt pārāk uzbāzīga, tāpēc es daru 100% visu iespējamo, lai tāda nebūtu, bet te pēkšņi, vāks - es taču bez maz vai skrienu Tev pakaļ. Apzināti meklēju kaut vismazāko iemeslu, lai ietu lejā, piezvanītu, nejauši saskrietos gaitenī... Bāc, man pat liekas, ka visu laiku randomā runāju par Tevi... Tiešām to neredzi???

Vakar likās, ka 95% skaidrā tekstā pateicu, ko gribu. Bet Tu laikam nesaproti...

Un kā lai es tgd tieku tam visam pāri?

Tev mani nevajag! Un Tev nav vietas man - sieva, bērni, darbs, darbs, darbs... un te es - papriecājies un pietiek. 100 punkti, ja zinātu, kāda esmu un kas man galvā, nebūtu to visu iesācis.

Man sāp!

Me normal? Yeah right... dream on... dream on...