mr_x

Iesākusies un vēl arvien turpinās tāda trula (ne)notikumu sērija, kas rada dziļu vēlmi notīties, lai kas arī ar to tiktu saprasts.

Vainas sajūta izplēnē dažu dienu laikā. Sukāju iekšā makaronus un piedzeru alu. Par ko es īsti sevi vainoju? Varu iztēloties to izbrīnu, ko jūt veci essesieši, kad viņus pēc 60 gadiem Telavivā tiesas priekšā pratina par kautkādiem aizvēsturiskiem noziegumiem.

Ar I. es tagad izdarījos apmēram kā Kriss ar Hareju Solārī - viens divi, iesēdināju raķetē un izšāvu orbītā.
Diezgan drūmi.
Itkā jau tā raķete tur vēlarvien riņķo, radiosignālu sasniedzamības zonā..

Kur ir nianses? Spēja uztvert krāsu pārejas, nemēģināt visu, kas plūst un mainās ielikt kastītēs un ietvaros.
Prāts ir kļuvis pilnīgi binārs, emocijas kā melns akacis.

Vajadzētu rakstīt dzeju
Vajadzētu rakstīt dzeju
Vajadzētu rakstīt dzeju
Vajadzētu rakstīt dzeju

Vajadzētu rakstīt dzeju
Vajadzētu rakstīt dzeju
Vajadzētu rakstīt dzeju
Vajadzētu rakstīt dzeju

Vajadzētu rakstīt dzeju
Vajadzētu rakstīt dzeju
Vajadzētu rakstīt dzeju
Vajadzētu rakstīt dzeju
Slikti

Es čakarēju citiem cilvēkiem dzīves.

Tātad, kas man patīk S. - viņa ir ļoti jauna, gandrīz tikpat gara kā es, šauri gurni (kas īpaši kruti izskatās īsos šortiņos), lielas krūtis, neliela riepiņa uz vēdera (ko laikam tā īsti nepamanu, vai arī neesmu viņu redzējis kailu), bet kas ir interesanti - tievas rokas un kājas, tāds savdabīgs salikums meitenei, kurai potenciāli varētu būt nosliece uz aptaukošanos. Pēc sejas viņa nav nekāda ārkārtīgā skaistule, bet kā jau vairumam sieviešu, ir atsevišķi interesanti vaibsti un skaistas acis, kopumā pievilcīga sejiņa. Nevar arī teikt, ka viņa būtu ļoti gudra, vismaz ne intelektuāli, drīzāk viņai piemīt praktiskā gudrība, spēja adekvāti uztvert situācijas un atbilstoši rīkoties (kas man pašam, protams, pilnīgi nepiemīt), arī tāds kā nešpetnums un pārliecība par savu vērtību.
Vai es vispār ļoti kāroju viņu iegūt? Vai varbūt man nepieciešama tikai apziņa, ka kāds mani pieņem, akceptē? Kāpēc es tik ļoti visu velku garumā, ne īsti iespringstu, ne atslābstu? Nu uz pēdējo būtu atbilde, ka mani gluži vienkārši negrib, bet šāda tipa domas jau liekas noiets etaps.. grib/negrib, cilvēki bieži paši nezin ko īsti grib, nav citu vietā jādomā.

Tomēr pozitīvais aspekts - gruzoni vairs nav pārāk izteikti, atraidījumi tik ļoti nebiedē, ir krietni vairāk pofig.. piemēram, iemest sarunā kautko par savu lielo mīlu un īpaši neprātot, kā otra puse uz to reaģēs. Lai jau reaģē, kā grib..

p.s. bet varbūt es par to spēju runāt tieši tāpēc, ka nav nekāda lielā mīlā? Cilvēciskas simpātijas+vēlme vismaz vienreiz pārgulēt, lai nebūtu sajūta, ka sieviete mani čakarē?..

Vispār kopš zināma laika man ir aizdomas, ka es vairs negribētu nekādas stabilas attiecības pat ar cilvēku, kurā esmu iemīlējies. Iedomājoties par kopdzīvi jau uzmetas viegla zosāda (jo ko gan mēs visu laiku darītu kopā!), labāk lai brīvdabas dzīvnieki paliek savā brīvajā dabā, negribu nekādus krātiņus.

Bija laiks, kad mana iepazīšanās stratēģija balstījās uz sava veida magical-thinking, juceklīgu neloģisku domu apmaiņu (un diezgan bieži tas labi darbojās). Kautkā vairs nejūtos uz to spējīgs, bet arī tieši pateikt, ko vēlos, neesmu iemācījies. Varbūt tāpēc, ka tā īsti es neko vairs nevēlos? Meli.

Nez, tomēr nešķiet, ka varēšu parakstīt. Vismaz neko sakarīgu. Visu nedēļu bija ļoti labs garstāvoklis (ar atsevišķām bedrēm), bet tad vakar/aizvakar sāka bojāties un kā jau vienmēr, tas notiek nemanot, tu vēl ceri, ka varēsi dzīvot tajā foršajā fīlingā, bet tā jau vairs ir tikai butaforija. Respektīvi, nepatīkama ir tieši pāreja no labā garstāvokļa uz slikto, pats sliktais garstāvoklis jau ir sava veida stabilitāte, pieturas punkts.

Hmm, vai tas būtu saistīts ar manu vēlmi iepatikties S. un augošo apziņu, ka tā īsti viņai tomēr nepatīku un uzvedos arvien idiotiskāk (un ka tā tas notiek jau kuro reizi)?

Par ko īsti ir stāsts - par vēlmi izdrāzt kādu konkrētu vai vispār jebkuru puslīdz skaistu sievieti, par vēlmi stabili iekārtoties dzīvē, sevis atrašana, piepildījuma sajūta, dzīves jēga? Ne par ko vairs neesmu īsti pārliecināts.

Tā arī nesaprotu, kā kautko uzrakstīt, lai tas neizklausītos pēc žēlabām. Ai, ai, ai, nabaga puisītis, šis tēls jau ir pārāk dziļi iezīdies man pašam smadzenēs. Varētu jau teikt, ka tieši vajag šādu vietu, kur incognito izbļaustīties, bet no iepriekšējās pieredzes ar citiem blogiem es jau diezgan labi zinu, par ko tas izvēršas - paša rakstītais nenovēršami ietekmē sevi, pastiprina jau tā haotiskās vibrācijas, rada tādu kā fona noskaņu mentālai masturbācijai.

Bet acīmredzot klusēt es nespēju un varbūt labāk, ja tas notiek šeit, nevis Twitterī vai Facebookā..

Vēl nezinu, vai kautko rakstīšu. Iespējams.