Tā arī nesaprotu, kā kautko uzrakstīt, lai tas neizklausītos pēc žēlabām. Ai, ai, ai, nabaga puisītis, šis tēls jau ir pārāk dziļi iezīdies man pašam smadzenēs. Varētu jau teikt, ka tieši vajag šādu vietu, kur incognito izbļaustīties, bet no iepriekšējās pieredzes ar citiem blogiem es jau diezgan labi zinu, par ko tas izvēršas - paša rakstītais nenovēršami ietekmē sevi, pastiprina jau tā haotiskās vibrācijas, rada tādu kā fona noskaņu mentālai masturbācijai.
Bet acīmredzot klusēt es nespēju un varbūt labāk, ja tas notiek šeit, nevis Twitterī vai Facebookā..
Bet acīmredzot klusēt es nespēju un varbūt labāk, ja tas notiek šeit, nevis Twitterī vai Facebookā..