mr_x

Tā arī nesaprotu, kā kautko uzrakstīt, lai tas neizklausītos pēc žēlabām. Ai, ai, ai, nabaga puisītis, šis tēls jau ir pārāk dziļi iezīdies man pašam smadzenēs. Varētu jau teikt, ka tieši vajag šādu vietu, kur incognito izbļaustīties, bet no iepriekšējās pieredzes ar citiem blogiem es jau diezgan labi zinu, par ko tas izvēršas - paša rakstītais nenovēršami ietekmē sevi, pastiprina jau tā haotiskās vibrācijas, rada tādu kā fona noskaņu mentālai masturbācijai.

Bet acīmredzot klusēt es nespēju un varbūt labāk, ja tas notiek šeit, nevis Twitterī vai Facebookā..

Par ko īsti ir stāsts - par vēlmi izdrāzt kādu konkrētu vai vispār jebkuru puslīdz skaistu sievieti, par vēlmi stabili iekārtoties dzīvē, sevis atrašana, piepildījuma sajūta, dzīves jēga? Ne par ko vairs neesmu īsti pārliecināts.

Nez, tomēr nešķiet, ka varēšu parakstīt. Vismaz neko sakarīgu. Visu nedēļu bija ļoti labs garstāvoklis (ar atsevišķām bedrēm), bet tad vakar/aizvakar sāka bojāties un kā jau vienmēr, tas notiek nemanot, tu vēl ceri, ka varēsi dzīvot tajā foršajā fīlingā, bet tā jau vairs ir tikai butaforija. Respektīvi, nepatīkama ir tieši pāreja no labā garstāvokļa uz slikto, pats sliktais garstāvoklis jau ir sava veida stabilitāte, pieturas punkts.

Hmm, vai tas būtu saistīts ar manu vēlmi iepatikties S. un augošo apziņu, ka tā īsti viņai tomēr nepatīku un uzvedos arvien idiotiskāk (un ka tā tas notiek jau kuro reizi)?

Bija laiks, kad mana iepazīšanās stratēģija balstījās uz sava veida magical-thinking, juceklīgu neloģisku domu apmaiņu (un diezgan bieži tas labi darbojās). Kautkā vairs nejūtos uz to spējīgs, bet arī tieši pateikt, ko vēlos, neesmu iemācījies. Varbūt tāpēc, ka tā īsti es neko vairs nevēlos? Meli.

Tomēr pozitīvais aspekts - gruzoni vairs nav pārāk izteikti, atraidījumi tik ļoti nebiedē, ir krietni vairāk pofig.. piemēram, iemest sarunā kautko par savu lielo mīlu un īpaši neprātot, kā otra puse uz to reaģēs. Lai jau reaģē, kā grib..

p.s. bet varbūt es par to spēju runāt tieši tāpēc, ka nav nekāda lielā mīlā? Cilvēciskas simpātijas+vēlme vismaz vienreiz pārgulēt, lai nebūtu sajūta, ka sieviete mani čakarē?..

Vispār kopš zināma laika man ir aizdomas, ka es vairs negribētu nekādas stabilas attiecības pat ar cilvēku, kurā esmu iemīlējies. Iedomājoties par kopdzīvi jau uzmetas viegla zosāda (jo ko gan mēs visu laiku darītu kopā!), labāk lai brīvdabas dzīvnieki paliek savā brīvajā dabā, negribu nekādus krātiņus.