Sveces agrāk lēja no aitu taukiem, godiem domātās - no vaska. Sveces lēja pašdarinātās koka formās: standele, sile, silīte, sveču formīte, sveču mulda, sveču lejamā lāde, sveču lejamais, svečdaris. Šīs formas izgreba no kokiem, kas ilgāk saglabā siltumu - bērza, priedes, egles. Daktis gatavoja no balinātiem linu vai kokvilnas diegiem, 20-30 cm garas. Dakts nedrīkst būt ne par tievu, ne par resnu. Ja dakts par resnu, tauki vai vasks kusīs un notecēs; ja dakts par tievu, tā “peldēs” izkusušajā masā un liesma būs maza vai nodzisīs. Tauku svecēm, kas kūst ātrāk, vajadzīga resnāka dakts nekā no vaska lietajām. Vairākas daktis piesēja pie kociņa, lai vienlaicīgi varētu gatavot vairākas sveces. Trešdaļu trauka piepildēja ar karstu ūdeni, tam pa virsu ielēja izkausētus taukus vai vasku. Kociņu ar daktīm mērcēja taukos, pēc tam pakāra, lai sveces apsalst. Kamēr pirmās apsala, tikmēr mērcēja citu kociņu. Un tā - vairākas reizes, kamēr sveces “apauga” pietiekami resnas. Gatavās sveces uz galda, paviļājot rokām piegludināja.