Gaišās Puses kungs

Vakarnakt biju Vecrīgā un sapratu, ka esmu palicis vecs, nožēlojams un kašķīgs. Stāvēju malā un vēroju cilvēkus, kas drūzmējās pie bāra, gorīja gurnus, apkampās, lamājās, kāvās, stāvēja rindā pēc pelmeņiem, bija piedzērušies, staigāja minikleitās un sporta jakās, kliedza, smējās, vēma uz stūra. Un nevarēju saprast: vai nu es skatos uz viņiem distancēti un jūtos pārāks, vai arī ar skaudību, ka netieku ņemts viņu bariņā.
"Tev ko, uznākusi lielā sāpe par pasauli?" man vaicāja. "Te ir tā Latvija, kuru tu tik ļoti mīlēji," man teica. Bet pats šokējošākais un nenovēršamākais ir tas, ka patiesībā nav nozīmes, kur tu esi: Dublinā, Londonā, Rīgā, Belfāstā, Līvānos vai Klīvlendā. Tā notiek visur, un to sauc par dzīvi. "Ek, sasodīts, filozofs no manis nekāds, uz RL strādāt iet nevarēšu..." es nopūtos un aizmigu trolejbusā.
Bet šorīt rudens atgādināja par sevi, iebakstot acīs savas banālākās un nežēlīgāk nodrāztās klišejas: krāsainas kļavas lapas un kastaņus. Nē, nevar būt, ka tas ir tikai manā galvā.

A Paskāls jau sen ir teicis, ka visas cilvēka problēmas rodas no nespējas mierīgi pasēdēt savā istabā pašam ar sevi (ja tā stulbi iztulko). Ko gan, ellē ratā, viņš ar to īsti gribēja teikt, Bļēzs?