Patiesībā valdot atšķirīgai izpratnei par šo,
rados es, pastāvīgi domājošs par sevi drošs.

bija ļoti ļoti agrs Jūnija rīts, mēs bijām milzīgā pālī un, iedami caur kapiem, skūpstijāmies ik pēc 20 metriem.

nez kapēc es to tik bieži atceros

es, godavārds, labāk eju dzert viens uz bāru, nekā mēģinu iepazīties caur aplikāciju Tinder.

vēl sūdīgāk kā šogad es jutos tikai 2012.gadā. bet tad es biju amēba, bez mugurkaula.

šogad man ir mugurkauls. principi un mērķi. un es uz to eju, bļe. un man vienalga kā ir pareizi, es gribu tā, kā es gribu ! savādāk patiešām vairs nav jēgas

nesen atbraucu no Francijas. kādu padsmito reizi saprotu, ka tā realitāte ir tāds sūds.

bļāāā tā gruzī.

tā sasodīti garlaicīgā dzīve mani nogalinās.

ir grūti saskaitīt, kura diena pēc kārtas šī ir. rokas trīc vakaros un no rīta neaprakstāms stīvums, bet mēs turpinam. un es nerunāju par alkoholu šoreiz, bet gan par sportu. HA !

cilpoja, cilpoja un atcilpoja 5diena. garīgais ir diezgan labs, patiešām. esmu gatavs brīvdienām. manī kūsā enerģija.

uzrakstiju atlūgumu. pohuj, pajāt, pie dirsas, pofig, vienalga. es vnk vairs nevaru. vēl pusotra nedēļa. ko darīšu - nezinu, ko ēdīšu - nezinu. pohuj. drugs kept the hood from starvin'

ielikām vecmammu Talsos slimīcā. ja māte nebūtu draugos saņēmusi e-pastu no vecmammas draudzenes vedeklas, tad mēs vēlaizvien nezinātu, ka vecmammai tik hujova, ka jau kādu nedēļu nevar no gultas tikt laukā. es vnk ahujel nesaprotu to veco cilvēku domāšanu, ka nevar laicīgi pazvanīt un pateikt, ka patiešām IR SŪDĪGI, braucat palīgā. nu neko. izglābām, ielikām slimnīcā. cukura diabēts. ganjau viss nokārtosies, bet stresiņš visiem ne-pa jokam.

pa vidu visai hujņai ar vecmammu paspēju apmeklēt abus brīvdienu treniņus, paspēju apmeklēt kārtīgu mājas ballīti ar uz zemes parubijušamies cilvēkiem, kuriem pārējie kāpj pāri un neliekas ne zinis. paspēju uzkurīt bongu tā, ka vēl tagad dulla galva. Pabiju tukuma mežā, dzēru svētavotu ūdeni. dabuju pabraukt ar brand new 2015ā toyotu (nepatika), un pats galvenais - atcerējos, ko es patiešām mīlu.

atkal īsti nesaprotu kā, bet esmu iekūlies intrigās un scēnās darbā, un man tas tā besī ārā. kāpēc es nemāku paturēt savu muti ciet? bet prieks, ka beidzot varēju pateikt to, kas jau labu laiku bija krājies iekšā. labāk to žulti dabūt ārā, nekā turēt sevī. ķipa.

un šodien nereāli galvu spieda visu dienu, jo vakarnakt nejauši attapos vecrīgā un bēēēm pavisam nejaušāk izdzērās 4 aliņi, kas reāli taču nav daudz. bet nu vēlreiz pierādās, ka alu nevaru dzert, jo tāda paģira pat no maza tilpuma. besī. visu dienu kā zombijs. vēl izlādējās abi telefoni, jo pa nakti nedabuju uzlādēt un aaa vispār fucked up diena. bet pajāt ir 5dienas vakars, klausos tīņu mūziku, doties nekur neplānoju, pavadu laiku ar corn flakiem un datorspēlēm un man patiešām ir laaaaaabi. stresam nav pamata. šovakar jau nu čista.