* * *
14.. Jan, 2013 | 01:20
No:: morphine
Šis gads ir sācies mazliet ar tādu mieru par to, ka iepriekšējais ir beidzies. Sācies ar apjautu, ka jāsaņem beidzot rokās dzīvi un sevi. Un brīžiem uzpeld šī apņēmība mainīties, kļūt par kaut ko citu, par kaut ko, kam nekad nav pieticis spēka. Soli pa solim, jo viss tā uzreiz jau nenāk. Katrā ziņā ne man.
Apņēmība, kas mijās ar mūžīgo, asinīs iedzīto pesimismu, neticību un nedrošību.
Šī gada laimīte vēl stāv plauktā, vēl nav izlieta, bet papīrītis tajā vēstīja mūžīgo patiesību, ka vairāk taču nožēlojam tieši neizdarīto. Patiesība, kuru, tāpat kā daudz ko citu, ar prātu apzinos, bet praksē pielietot nemāku. Tieši tāpat kā dzīvi pašu.
Un emocijas, tikpat nekontrolējamas kā dzīve, pēdējā laikā tik ļoti svārstās, ka varu smieties par sīkumiem un raudāt bez iemesla.
Apņēmība, kas mijās ar mūžīgo, asinīs iedzīto pesimismu, neticību un nedrošību.
Šī gada laimīte vēl stāv plauktā, vēl nav izlieta, bet papīrītis tajā vēstīja mūžīgo patiesību, ka vairāk taču nožēlojam tieši neizdarīto. Patiesība, kuru, tāpat kā daudz ko citu, ar prātu apzinos, bet praksē pielietot nemāku. Tieši tāpat kā dzīvi pašu.
Un emocijas, tikpat nekontrolējamas kā dzīve, pēdējā laikā tik ļoti svārstās, ka varu smieties par sīkumiem un raudāt bez iemesla.