kā Pastardienā
10.. Maijs, 2011 | 17:57
No:: morphine
Man ļoti patīk Āgenskalns. Bet vakar.. Nu, jā, nekad nebiju redzējusi Āgenskalnu devītajā maijā.
Ap vienpadsmitiem vakarā, kad no Uzvaras parka kā no pārpilnības raga uz visām pilsētas pusēm plūda dzīvas, ņudzošas cilvēku straumes (95% jauniešu, bet, par laimi, visi tādi miermīlīgi un atpūtušies, bet nu jā, ar sen jau vairs neesmošu lielvaru karogiem savās mazajās, satrauktajās rociņās), visas ielas un māju pagalmi bija kā pārbāzti, un satiksme uz ielām apstājusies gluži kā Pastardienā. Un likās, ka tās cilvēku straumes tur nekad nebeigsies.
Bet tad pienāca nakts, un tad pienāca rīts, un tad jau atkal viss bija kļuvis tāds (mānīgi?) mierīgs. Un Āgenskalns atkal bija tāds pats kā vienmēr.
Līdz nākamajam gadam.
Ap vienpadsmitiem vakarā, kad no Uzvaras parka kā no pārpilnības raga uz visām pilsētas pusēm plūda dzīvas, ņudzošas cilvēku straumes (95% jauniešu, bet, par laimi, visi tādi miermīlīgi un atpūtušies, bet nu jā, ar sen jau vairs neesmošu lielvaru karogiem savās mazajās, satrauktajās rociņās), visas ielas un māju pagalmi bija kā pārbāzti, un satiksme uz ielām apstājusies gluži kā Pastardienā. Un likās, ka tās cilvēku straumes tur nekad nebeigsies.
Bet tad pienāca nakts, un tad pienāca rīts, un tad jau atkal viss bija kļuvis tāds (mānīgi?) mierīgs. Un Āgenskalns atkal bija tāds pats kā vienmēr.
Līdz nākamajam gadam.