* * *
7.. Nov, 2013 | 22:01
skaņas: joprojām Hole
Šodien cilvēki man prasa, vai man viss kārtībā un kāpēc es tik skumja. Priekšniece jau no paša rīta, knapi mani ieraudzījusi, pajautāja, kurš man kaut ko ir nodarījis. Un kā lai cilvēkiem izstāsta, ka es pati esmu vainīga? Kā lai izskaidro, ka vienīgais, kas man kait, ir eksistenciālas domas, kas neliek mieru? Nekā. Un nevajag arī. My shit, by business.
Un vakar es Cibā uzrakstīju, iespējams, vispersonīgāko ierakstu ever, un noslēpu aiz actiņas. Jo no malas tas varētu izklausīties pēc čīkstēšanas, un es sev nosolījos, ka publiski nečīkstēšu. Tam ir paradzētas četras sienas, aiz kurām paslēpties. Un Ciba vispār šķiet kļuvusi pārāk publiska tādām lietām.
Tāda publiska sevis ķidāšana ir digitālā laikmeta sērga. Jākačā imunitāte pret to.
Un vakar es Cibā uzrakstīju, iespējams, vispersonīgāko ierakstu ever, un noslēpu aiz actiņas. Jo no malas tas varētu izklausīties pēc čīkstēšanas, un es sev nosolījos, ka publiski nečīkstēšu. Tam ir paradzētas četras sienas, aiz kurām paslēpties. Un Ciba vispār šķiet kļuvusi pārāk publiska tādām lietām.
Tāda publiska sevis ķidāšana ir digitālā laikmeta sērga. Jākačā imunitāte pret to.