ASINSBALSS - 19. Augusts 2010

Ja es varētu izvēlēties, tad es nākamajā dzīvē gribētu būt kāda ziemeļnieciska jūra (Baltijas, piemēram) rudenīga negaisa laikā. Tad es būtu spēcīga un īsta, un neievainojama, un brīva. Tad man piederētu vēja plosītās priedes krastā un pērkona pārņemtās debesis virs manis, un tad es būtu Autentiska. Un tad es sev nevienu nelaistu tuvumā, lai netīšām ar savu spēku neievainotu. Bet tad man arī nevienu nevajadzētu, jo man būtu viss pasaules spēks un visa pasaules brīvība.

Bet šobrīd, šajā realitātē es esmu tikai daļēji īsta, tikai nepilnīgs sevis atveidojums, kam pietrūkst spēka un saprašanas, lai apzinātos kaut ko, kas ir ārpus mana ego un manas iedomātās realitātes. Man pārāk vajag citus cilvēkus un svešu spēku, un manī pietrūkst kaut kā būtiska - kaut kā, kas piemīt rudenīgai, vētrā plosītai jūrai. Un tāpēc man piestāv tas lietus aiz loga, jo es mazliet ceru, ka viņš kaut ko no manis aizskalos, lai es saprastu, kas tieši ir tas, kā manī pietrūkst.

Lūk, šādas dīvainas vīzijas mani šodien nepamet laikam jau tāpēc, ka es tikai izliekos pati sev, ka dzīvoju.