ASINSBALSS - 18. Decembris 2006

Vakar vakara ārā sajutu ziemas sasalušo gaisu.
Ko darīt Vecgada vakarā?

Ļoti dīvaini. No rīta braucu trolejbusā uz darbu. Man blakus apsēdās sieviete ar bērnu; sīkajam kādi gadi 2, ne vairāk. Netīšām, pati to negribot, sāku pievērst uzmanību tam, ko viņš runāja - un runāja viņš visu laiku. Bet tas, kādus teikumus viņš lietoja savā vecumā, un tas, cik nobriedusi un nopietna izklausījās viņa doma - tāda mazliet sirreāla. Viņš paskatījās uz kādu viīrieti un teica: "Mammu, onkulim sāp roka." Parasti bērni tā pasaka tad, ja tiešām var redzēt, ka cilvēkam kaut kas sāp - ir apsējs vai ģipsis, vai vēl kaut kas. Bet tam vīrietim nebija nekā tāda. Un tam bērnam bija tāds nopietns, pētošs skatiens. Tāds gudrs skatiens.
Man liekas, bērni tiešām ir gudrēki par pieaugušajiem.
Teikšu kā ir - mani mazliet uztrauc viņu zinošais skatiens.