daba sauc
13.. Aug, 2008 | 10:43
No:: morphine
Atkal atpakaļ pilsētā. Dzīvošana vietā bez interneta un pat tiesībām uz televizora pulti maina prioritātes. Pirmkārt - man ļoti daudz sanāk klausīties ziņas. Otrkārt - ir iespēja pievērsties citām lietām. Es veidoju kolāžas uz dārza mēbeļu virsmas (man tiešām patīk dzīvoties pa garāžu, ieelpojot līmes, koka skaidu un lakas smaržas). Un vēl es taisu rotaslietas.
Un vēl es domāju par to, ka, lai arī tajā mazpilsētā pie Gaujas un stundas gājiena attālumā no jūras ir pavadīta burtiski katra manas dzīves vasara, es nekad neesmu aizgājusi līdz jūrai gar Gaujas krastu. Es pat īsti neesmu pārliecināta, vai tas ir iespējams (privātīpašumi sasodītie). Bet tas nu ir tas, kas vēl šovasar ir jāmēģina izdarīt. Un vai jūs zināt, cik forši ir trīs stundas klīst pa meža takām un celiņiem un nonākt pie mierīgās, spogulim līdzīgās jūras tikai tad, kad saule jau gandrīz norietējusi un pludmalē nav palicis neviena sasodīta atpūtnieka? Cik interesanta ir sajūta, iznākot no meža it kā zināmā, bet tomēr svešā vietā, kad pie horizonta var redzēt Gaujas ieteku ar tām jūrā krītošajām priedēm, bet visa pludmale ir kā nosēta ar izskalotiem kokiem, kuri sasprausti piejūras smiltīs, veidojot tādus kā totēmiskus stabus, kā ceļazīmes uz kaut ko senatnīgu; mežonīgu. Par to visu es varētu stāstu uzrakstīt.
Bet fakts ir tāds, ka man pietrūkst mežonīgas dabas. Man pietrūkst sajūtas, kad apkārt līdz pat horizontam nav neviena cita cilvēka. Vasaras ir tam, lai ietu naktīs peldēties.
Un vēl es domāju par to, ka, lai arī tajā mazpilsētā pie Gaujas un stundas gājiena attālumā no jūras ir pavadīta burtiski katra manas dzīves vasara, es nekad neesmu aizgājusi līdz jūrai gar Gaujas krastu. Es pat īsti neesmu pārliecināta, vai tas ir iespējams (privātīpašumi sasodītie). Bet tas nu ir tas, kas vēl šovasar ir jāmēģina izdarīt. Un vai jūs zināt, cik forši ir trīs stundas klīst pa meža takām un celiņiem un nonākt pie mierīgās, spogulim līdzīgās jūras tikai tad, kad saule jau gandrīz norietējusi un pludmalē nav palicis neviena sasodīta atpūtnieka? Cik interesanta ir sajūta, iznākot no meža it kā zināmā, bet tomēr svešā vietā, kad pie horizonta var redzēt Gaujas ieteku ar tām jūrā krītošajām priedēm, bet visa pludmale ir kā nosēta ar izskalotiem kokiem, kuri sasprausti piejūras smiltīs, veidojot tādus kā totēmiskus stabus, kā ceļazīmes uz kaut ko senatnīgu; mežonīgu. Par to visu es varētu stāstu uzrakstīt.
Bet fakts ir tāds, ka man pietrūkst mežonīgas dabas. Man pietrūkst sajūtas, kad apkārt līdz pat horizontam nav neviena cita cilvēka. Vasaras ir tam, lai ietu naktīs peldēties.