zaļais stūrītis
29.. Maijs, 2008 | 14:40
No:: morphine
Es tā aizdomājos - laikā, kad Vasara ir gatava mūs nest savās rokās, atdzīvināt to, kas Ziemas laikā ir aizmidzis un ierūsējis - es aizdomājos par pilsētu. Par to, kā mēs, pilsētas, asfalta džungļu bērni, inscinējam dabu sev apkārt. Mēs būvējam daudzdzīvokļu mājas arvien tālāk un tālāk pilsētu nomalēs, atņemam Dabai arvien vairāk un vairāk telpas. Un tad radām to paši sev no jauna - lai vispār varētu izdzīvot tajā ielu, mašīnu un izplūdes gāzu urbānajā kokteilī, kurā liekam sev dzīvot. Iedomātas ērtības vārdā.
Es gāju cauri tiem Purvciema iekšpagalmiem starp piecstāvu mājām, kurās mēs - un es - uzaugam. Es redzēju to gandrīz mežonīgo zaļumu - kokus un nepļauto zāli, un celiņus (un arī zilās debesis tam visam pāri) - to visu, ko mēs izveidojam starp tām dzelzsbetona kastēm, kurās dzīvojam. Veidojam laikam jau tāpēc, lai nenosmaktu. Un tas zaļums bija tik dzīvs un Īsts, ka es gandrīz vairs neredzēju tās mājas, kas slēpās aiz kokiem, nedzirdēju pat mašīnu un cilvēku radīto troksni. Pat asfaltētie celiņi zem manām kājām sāka atgādināt mīkstu sūnu paklāju, kurā, ja vien neuzmanītos, itin viegli varētu arī nogrimt. Es vēroju tos jauniešus, kas sēdēja uz vecajiem, laika gaitā savu agrāko stabilitāti zaudējšajiem koka soliņiem. Es vēroju sievieti, kas kāra uz striķiem savus tīros, baltos, saules nenomocītos palagus. Un tajā brīdī man pietrūka tikai mazo, dzelteno gundegu ziediņu, kas šo skatu padarītu absolūti ideālu.
Mēs radām šadas oāzes, lai varētu izdzīvot tajā nepareizajā, nedabiskajā vidē, kuru paši sev cenšamies iemācīt pieņemt. Un mēs ar visiem spēkiem mēģinam izlikties, ka tā ir dabīga, ka mēs varam dzīvot tik tālu no dabas, ka ikdienā ne tikai nemākam, bet liedzam sev jebkuru iespēju saklausīt Gajas pulsējošos ritmus. Mēs izliekamies, ka neesam daļa no dabas, bet izliekamies slikti. Un cešamies šajā nepareizībā izdzīvot.
Es šodien negribu domāt par to, ka šādi zaļie patvērumi pamazām, nenovēršami tiek apbūvēti. Es gribu domāt par to zaļumu, kas var mani izglābt un iemācīt no jauna sajust Zemi. Un es gribu domāt par to, ka, ja vien mēs mazliet pacenstos ieklausīties sevī, mēs saprastu, ka joprojām elpojam vienā ritmā ar Zemi. Un tā ir mūsu pēdējā iespēja.
Jā, un tieši tāpēc es rīt uz pāris dienām pazūdu no pilsētas.
Es gāju cauri tiem Purvciema iekšpagalmiem starp piecstāvu mājām, kurās mēs - un es - uzaugam. Es redzēju to gandrīz mežonīgo zaļumu - kokus un nepļauto zāli, un celiņus (un arī zilās debesis tam visam pāri) - to visu, ko mēs izveidojam starp tām dzelzsbetona kastēm, kurās dzīvojam. Veidojam laikam jau tāpēc, lai nenosmaktu. Un tas zaļums bija tik dzīvs un Īsts, ka es gandrīz vairs neredzēju tās mājas, kas slēpās aiz kokiem, nedzirdēju pat mašīnu un cilvēku radīto troksni. Pat asfaltētie celiņi zem manām kājām sāka atgādināt mīkstu sūnu paklāju, kurā, ja vien neuzmanītos, itin viegli varētu arī nogrimt. Es vēroju tos jauniešus, kas sēdēja uz vecajiem, laika gaitā savu agrāko stabilitāti zaudējšajiem koka soliņiem. Es vēroju sievieti, kas kāra uz striķiem savus tīros, baltos, saules nenomocītos palagus. Un tajā brīdī man pietrūka tikai mazo, dzelteno gundegu ziediņu, kas šo skatu padarītu absolūti ideālu.
Mēs radām šadas oāzes, lai varētu izdzīvot tajā nepareizajā, nedabiskajā vidē, kuru paši sev cenšamies iemācīt pieņemt. Un mēs ar visiem spēkiem mēģinam izlikties, ka tā ir dabīga, ka mēs varam dzīvot tik tālu no dabas, ka ikdienā ne tikai nemākam, bet liedzam sev jebkuru iespēju saklausīt Gajas pulsējošos ritmus. Mēs izliekamies, ka neesam daļa no dabas, bet izliekamies slikti. Un cešamies šajā nepareizībā izdzīvot.
Es šodien negribu domāt par to, ka šādi zaļie patvērumi pamazām, nenovēršami tiek apbūvēti. Es gribu domāt par to zaļumu, kas var mani izglābt un iemācīt no jauna sajust Zemi. Un es gribu domāt par to, ka, ja vien mēs mazliet pacenstos ieklausīties sevī, mēs saprastu, ka joprojām elpojam vienā ritmā ar Zemi. Un tā ir mūsu pēdējā iespēja.
Jā, un tieši tāpēc es rīt uz pāris dienām pazūdu no pilsētas.