Un it kā ar visu šito nebūtu gana, esmu pasācis slepus nicināt savu labāko draugu. Tas gan ir kaut kāds mistisks errors, jo viņš ir labs cilvēks, bet pagājušajā gadā sāku just viņa neīstumu un savtību. Viņa pretīgo draudzeni es neciešu vēl vairāk; kaut kas tik ļoti pretīgs un samākslots ir viņā, ka ir gandrīz slepus jāvemj mutautiņā. To, ka viņi ir saskanīgs pāris, es vismaz saku nemelojot. Radās bedre kaut kur starp milzīgās zivs mutes tuvplānu un instagrama lattēm. Un viņš to, protams, jūt, jo to diezgan neveiksmīgi slēpju. Man ir lielāka cieņa pret sētas alkašu, kurš vismaz atklāti pasaka, ka vajag šmigai, jo viss ir sūds un kad visi vienreiz ies nahuj.