Agri, agri braucu uz Rīgu, bija drēgns rudens rīts, mazliet smaržoja pēc pagraba. Iepriekšē naktī pamodos no diezgan baisa murga, kapos kāds atkal tika apglabāts. Laikam palūgšu, lai atved kadiķus no meža, savādāk tas paliek pārāk grūti, katru reizi, ja kādu apglabā, redzēt nāvi sapnī.
Māja ar mūžīgo remontu, man liekas, tur būt tik labi rakstīt grāmatas un filozofēt. Ar vecvecākiem sēdējām un ilgi diskutējām par cilvēku rasi kā tādu, runājām par nākotni un apspriedām visus par un pret (labās un sliktās izvēles).

Rudens lauzās cauri rīta miglai un varēja just tādu kā smaguma.
Bet saule sildīja visu ceļu līdz Rīgai un iekšēju siltumu deva apziņa, ka es tagad varēšu nopirkt biļeti un braukt ciemos.

Man ir maiss ar āboliem un nauda biļetei, tas ir pozitīvi. ^^

Sanāca saraustīti, bet nakts murgi īsti negrib atkāpties.