Tad cerams tev vairs neliekas dīvaini, ka es gribēju tevi pasmaržot. Gribēju jau toreiz, kad tu biji šeit, bet man likās, tu nesapratīsi. Bet pēc krustnagliņām, jā, jāpadomā, varbūt kāds.

Ja zilumu esamība tiek saprasta pareizi, tad man prieks par tevi. Ja nepareizi, tad arī, bet ne tāds īpašais prieks.

Cilvēks, kuru reibina katra maiga āda, drošivien neapzinās, ka tieši tāpēc neviens viņu nekad negaidīs un nemīlēs tā, kā viņš teicās gribot. Ar tādiem cilvēkiem tā notiek. Precīzāk- nenotiek.

Es neatceros nevienu, kas man atgādinātu krustnagliņas. Man gribētos, bet nav.

Zilumi ir tikai Zilumi. Tie sāp un neko nenozīmē.

Derētu kādreiz to viņam pateikt, varbūt sapratīs, varbūt nē un no jauna pievērsīsies citai.