Mēģinu noskaidrot, vai smaidu var konvertēt latos.
Ja mans smaids ir vērtīgāks par dzīvību, bet dzīvības vērtību var izmērīt pēc salauzto siržu skaita, tad sanāk, ka smaidu latos konvertēt īsti nevar. Tomēr ja, piemēram, velns, to vēlas nopirkt, tad varbūt varētu iznākt šī pāreja, bet velnam parasti interesē dvēsele un mana ir tāda palietota un es piedevām nezinu kāda ir pāreja no dvēseles vienībām uz smaida vienībām.
Labi es izrēķināju, ka viena salauzta sirds varētu būt vienlīdzīga ar trīs izēstām ievārījuma burciņām un divām šokolādes tāfelītēm. Kā noskaidroju globālais kurss starp dzīvību un sirdīm ir 1:4, tā tad viena dzīvība ir vienlīdzīga ar 12 ievārījuma burciņām un 8 šokolādes tāfelītēm.
Tā tad mans smaids ir vērtīgāks par 12 burciņām ievārījuma un 8 šokolādes tāfelītēm.
Tik tālu esmu uzzinājusi, par ko smaids ir vērtīgāks, bet konvertēšana man īsti neizdodas, jo nav īsti skaidrs kādam vajadzētu būt kursam starp smaidu un latiem.

Šodiena sākās ar to, ka es aizgulējos par veselu pusotru stundu. Pēc tam taisot brokastis saplēsu medus burku ar lipīgu un tekošu medu. Tad manam printerim vairs nebija kārsas, lai varētu izdrukāt CV un vēl tonna nelaimju.
Kad beidzot visu biju izdarījusi un izdomājusi, kur izdrukāšu CV, tad, paskatoties pulkstenī, secinu, ka tas ir par trim stundām vēlāk nekā tam vajadzētu būt.
Tieku pie CV.
Pirmais pieturas punkts bija JRT. Jauki parunāju ar Kasieri, tad Apsargu un vadībai, atdod CV, pieklājīgi pakniksēju. "Vakances nav, ja būs dosim ziņu." Mans pluss es dzīvoju ļoti tuvu.
Tālāk gāju uz Dailes teātri. Ieeju pa galveno ieeju, man saka: "Teātris slēgst! Ā, jūs no personāla, laikam." Atbildu, ka nē, bet labprāt būtu. Mani aizsūta uz kaut kādu telpu un liek jautāt dežurantei. Aizeju "tā cilvēka nav, pagaidiet!". Gaidu. Pēc 20 minūtēm ierodas cilvēks, kuru es gaidīju, izrādās tas nav īstais un man jāiet uz otro stāvu 65.kab. laikam. Dežurante:"Ak, vai man neviens neteica, ka viņa tur vairs nav. Labi, sekojiet man." Viņa vēl ko murmināja, man liekas, ka "bardaks" bija tas vārds. Mani aizved ieeju parunāju atdodu CV, vietu nav, bet Parsonāldaļas vadītāja, kaut ko uzraksta uz mana CV un saka, ja būs zvanīs, tieku pavadīta, līdz lejai.
Labi, tālak eju uz Nacionālo. Paceļam mani gandrīz nobrauc, bet tas nekas.
Nacionālā teātra dežurants uzreiz, "sveiki, ko jūs meklējat?". Es visu izstāstu un man saka, ka šī sieviete, kas par to atbild nav šodien darbā un tad man iedod numuru un e-pastu, lai tik zvanu un prasu, ja būs, tad būs. Kā teikt mēģināts nav zaudēts.
Sapratu, ka man beidzās teātri un nolēmu pamēģināt operā. Aizeju. Man saka, ka nav, bet varu jautāt Aijiņai. Gaidu līdz tiks sazvanīta, bet viņai tieši tagad beidzās darbs un Aijiņa nāk lejā pa trepēm. Atdodu CV un mēs mazliet parunājam, saprotu, ja es būtu puisis iespējams uzreiz tiktu pieņemta, viņiem tagad tieši visi puiši aizgājuši prom, bet meitenes palikušas.
Kaut kā tā beidzās mans pirmais mēģinājums nest CV uz iespējamām darba vietām.