Man ir liels, sarkans Sniegbaltītes ābols. Man nav ne jausmas, vai ļaunā ragana to gadījumā nav sindējusi. Atradu ābolu skaisti noliktu uz sava galda. Tagad es to ēdīšu. Un ja tomēr mani ieliks stikla zārkā, es vismaz šodien skaisti izskatījos. Un kā saka veiksmes metamais kauliņš:"Princis arī kaut kad atnāks!" Tā kā mani no ābola ēšanas nekas neattur. Tas ir liels, sarkans un noteikti sulīgi garšīgs.


edit:
Es zinu tas lēnām visa mūža garumā nonāvē optimismu. Tas indē to no iekšienes un beigās nav pat kripatiņas, kas ļautu pasmaidīt. Bet tam var turēties pretī. Satiku divus pilnīgi pretējus vecus cilvēkus. Viens bija apēdis Sniegbaltītes ābolu, bet otrs stikla zārkam sakustoties bija ticis vaļā no nelaimīgā kumosa.

Viņi man palūdza uzrakstīt rakstu. Rakstu ar savu viedokli. Šobrīd nav nekādas domas, kas īsti tagad ir aktuāls un par ko man vajadzētu rakstīt. Varbūt kādam ir kāda ideja, kas tagad ir aktuāli?!
Jo rakstīt, ko es domāju par tādām lietām kā atmiņas, smaržas, attieksme, vārdsakot iekšējās pārdomas, iesākumā nevajadzētu viņiem piedāvāt, lai gan izskatās, ka tas bija viņu mērķis, lūdzot uzrakstīt rakstu.