zemapziņas dīķis - March 17th, 2010

Kāda veča piezīmes:
23:24
Atceros, kā vēl pagājušovasar klusībā apsvēru domu, ka varētu noindēt to kaitinošo kaimiņu suni.
Tagad kāds to ir izdarījis manā vietā. Ar tādu pašu metodi, kādu es biju iztēlojies.
Vēlēšanās piepildās visneparedzamākajos veidos.
Un vakar atkal tā arī neaizmigu.

Meitenītei patīk spēlēties ar savām rotaļlietām. Viegli izklaidējama publika.
Zem viņas gultas mīt rozā čūskas.
Viņai ir klauns, kurš runā mulķības un jokus, tam allaž var sabāzt zāģu skaidas galvā.
Pie naktsgaldiņa tup dzeltenais, mīkstais lācis, kuru ir tik patīkami samīļot un ienīst.
Vēl viņai ir pāris alvas zaldātiņi, kas nu kalpo katrs savai Dievietei, ne ģenerālim.
Neielaid mammu savā istabā!
Visos kaktos paslēptas konfektes, lai aizmirstos.
Pati galvenā un nozīmīgāka ir kāzu tērpā ģērbtā porcelāna lelle, ar bālu seju, sārtiem vaigiem un gariem melniem matiem, kurus ik rītu mazā meitenīte rūpīgi ķemmē. Neviena cita rotaļlieta nebija viņai tik ļoti mīļa, kā šī lelle, bet pavasarī tai iestājās pubertāte. Lelle nosmēķē savu jaunību.
Ai, mazā meitene... cik ilgi gan ļausi rotaļlietām spēlēties ar Tevi? Spēles ir tik vienkāršas kā pati dzīve.

Uzturoties mūsdienu, latviešu "hipiju" kompānijā secināju - tādi paši cilvēki kā visi pārējie, ar savām intrigām un problēmām, tikai krāsaināki un šķietami pozitīvāki (jo bohēma un smaids, taču ir hipiju firmas zīme).
Bet, protams, ne visi, nē.
Es atnākšu pie Tevis šovakar ciemos.

Tima Bērtona "Alise Brīnumzemē" bija sliktakā šī režisora filma, ko man nācies redzēt.
Vāji dialogi, Disneja klišejiskie notikumi, ne miņas no Kerola „Alises” (tikai haotiski pa visu filmu izmētāti tēli), Džonijs Deps (man vairs neliekas piemīlīgi, ka viņš katrā jaunā filmā turpina spēlēt Džeku Sperovu). Rezultāts – Tims Bērtons priekš bērniem.
Šajā darbā nevarēju manīt Bērtona filmās tik raksturīgo mistisko, gotisko noskaņu, kāda šai filmai piestāvētu.
Fantāzijas filmu vislielākais grēks – ja realitāte ir tikpat neloģiska kā sapņu pasaule (ja vien tādi nav filmas noteikumi). Apšaubāmi, ka Viktorijas laikā jauna, zem mātes tupeles palikta, meitene varētu, priekš tiem laikiem, rupji atteikt bagāta puiša bildinājuma un vēl citiem viesiem mācīt kā dzīvot, priecājoties par savu jaunības maksimālismu/ marasmu. Viņas dzimta visticamāk būtu apkaunota vēl vairākas paaudzes uz priekšu.
Protams, šo filmu noskatīsies vairums pazīstamo, neskatoties uz manu brīdinājumu.