| par savējo? |
[Jun. 25th, 2008|11:43 pm] |
| [ | Current Mood |
| |  apathetic | ] |
| [ | Current Music |
| | old&good | ] |
Ja reiz satiksi to - sauksi par savējo.
Šajā teikumā uzsvars liekams uz vārda "ja". Ai, bet cik laimīgi gan ir tie, kas šo vārdu neiepazīst. Viņi nesatiek savējo un līdz ar to nezina un nekad nezinās par to, ka satikt jau var, bet lai sauktu par savējo ir jāpacīnās. It īpaši, ja pat nemēģini cīnīties, jo zini, ka tam nebūs rezultātu. Nu labi - nevar neatzīties, ka cīņa notiek jūtās un prātā, bet ne skaļāk, jo uzvedība to noklusē un pat noliedz. Tas savējais nemaz nav savējais, bet, ak vai, tikai pamēģini to sev ieskaidrot. Drausmīgi riebīgi sāp sirds, bet reizē ir iemesls vienmēr pasmaidīt, kaut iet dienas, mēneši, gadi.. Pasmaidīt gribas, jo Tev taču tas ir savējais. Šis stāvoklis ir kā suņa uzticība. Tavs savējais nekad nebūs Tavs, bet atliek viņam tikai uzmest acu skatienu vai tikai iedomāties par viņu, kad acis iemirdzās, elpa kļūst straujāka un, ja būtu aste luncinātu arī to. Diez kurš no abiem ir laimīgāks vai nožēlojamāms - tas, kurš nekad nepazīs savu savējo vai tas, kurš nekad neiegūs savu savējo. Un, jā - viņš nekad nebūs savējais.. |
|
|
