Rider on the Storm

Es esmu kautrīgākais un bailīgākais cilvēks no visiem, kurus pazīstu, bet dažreiz skatos apkārt uz citiem un domāju, ka tas tur ir tik kautrīgs, ka pašam žēl un gribās palīdzēt, bet baidos. Es ļoti, ļoti ceru, ka nelieku citiem par sevi domāt tā, un neviens nejūtas bēdīgs manis dēļ.

Dažreiz liekas, ka ar laiku viss apnīk, katrai lietais ir savs derīguma termiņš. Bet īstenībā dzīvē noteikti ir lietas, kas neapnīk nekad. Kā narkotikas, tikai augstākas, garīgas, mentālas lietas, piemēram, reliģija vai mīlestība. Tās ir tādas netaustāmas, intelektuālas lietas, kam ir jātic, lai tās pastāvētu. Un lai cik trauslas tās nebūtu, tās neizmirst un, pavasarim nākot, neizkūst, un netaisās to darīt ne šodien, ne rīt. Reliģija var mainīties, bet tā arvien pastāv - viens var ticēt dievam, viņa kolēģis fizikai, bet ārsts no pirmā stāva dabai.

Cilvēku aizrauj nezināmais un neizpētītais. Mums patīk minēt un dot lietām daļu no sevis, cenšoties tās izzināt. Vienīgais, kas mums palīdz izdzīvot, ir šī zinātkāre un ticība, bez tās mēs justos pazuduši, vientuļi un tukši. Tad vairs nebūtu līdzīgi domājoši cilvēki, jo visu domas sakristu, neveidotos dažādi klubi un viss šķistu bezjēdzīgs.

Par laimi te ir pietiekami daudz tādas lietas, kuras nekad neuzzināsim, tikai minēsim un ticēsim. Sapņosim.

Vieta, kur rakstīt muļķības, kas ieskrējušas pa ausi galvā un tur uzkavējas ilgāk, un kuras, iespējams, nevienu neinteresē. Un tas mazliet anonīmi, bet visiem redzami un jocīgi. Šis ieraksts domāts, lai pārbaudītu, ko es te daru, kas notiek, kā izskatās, bet tas nenozīmē, ka pārējie būs sakarīgāki, jo tā nevajag. Tas vienkārši nav vajadzīgs.