vakar biju lapenē. Pirms pāris dienām,kad sajutu sevī vēlmi viņu satikt...tas arī notika redzēju viņu pa gabalu ,un manu uzmanību viņš laupa joprojām, pat arī tad kad pats to nemana. un tad viņš atnāca ar andi...atnesa labot meitenei auskarus.veco scenāriju lauzt nevar neviens- runāja tikai andis. un sēzot tur starp viņiem visiem, es mierīgi priecājos par to,ka viņš ir laimīgs un ar piekūna acīm vēroju viņa jauno meiteni. un kautkā tas viss tomēr ir tik tālu no manis...nerunājot par pasākumu kopumā, kurš manī izraisīja vairāk sašutumu, jo likās,ka nevaru sagremot šo muļķību, un tas pat nebija no iedomības vai kā, tas likās drīzāk, kā skatīties un lieliem zīdaiņiem,kas tiešām sēž smilškastē un joprojām nevar sadalīt lāpstiņu. pat sapnis bija tāds par lielu mašīnu,no kuras es mēģinu izmest visus ārā un tas beidzās ar to ka situ galvu aiz blondīnes matiem pret galdu un bļāvu, kad tu beidzot sāksi domāt ar galvu. tālāk no tā visa- tālāk.
savādi sajūtu viļņi sāka vakar skaloties pāri manai vientuļajai izklaides salai. es aizbraucu un sēdēju...domāju...nevajag.tad noliku galvu uz viņa pleca. kā draugam. un tur neko tajā brīdī negribas vairs mainīt, mani pārņem vilnis,kas grib aizdedzināt dzirksteles kas karājas gaisā un aizrauj sev līdzi. un es viņam sāku rakstīt ar iedvesmu, tas beidzās ar asarām.es raudāju jo sajutu,ka man paliek mūs abu žēl, jo kā viņš teica grūti ir iet tālāk,kad viss ir sācies ar to un tā laikam arī ir, jo nav jau kur iet. un tādas šaubu ēnas sāka skriet pār mūsu taciņu un abi vienojāmies, ka gribējām to beigt jau gadu atpakaļ.