Kautkāda iekšēja nopietnība. vasara sāk beigties. negribas cilvēkus. gribas būt vienai. un tajā pat laikā gribas sajūtas, gribas just , gribas lai kāds manī iemīlas. Kurmene turp un atpakaļ, nedēļa ar ivaru elīzu plauktiem , jūru, kino, cirku, maiju dēļiem.un nēģu svētki ar pazīmēšanu , gulēšanu 3 stundas un nīkšanu parkā līdz pēdējam. saruna 5 no rīta.man viņa pietrūkst, tikai informācija par 3 mēnešiem un spriedums par labu man....nebūs tā, kautgan tas jau tāpat ir skaidrs...un tomēr tā saruna liek man domāt.laikam jau man tā gribējās. laiks domāt.