mohito

mohito @ 01:56: njaa
viss tik ļoti mainās. man skumji. viņš atveda man kleitu. viņš ir tik vienkārš, tik paties. bija jābrauc uz slimnīcu un es zināju ka tā būs, es zināju ,ka viņu vairs nesatikšu.
...un viņš, viņš tā arī neko nesaprata, pat ne to cik man ir svariigi būt tieši ar viņu.lēmumus pieņemt nedrīkst, lai nemainītos...viņš pats visu sabojāja, nav vairs , bet es gribēju līdz brīdim, kad es izrādījos dievīga viņa draugam
...un viņš, viņš mani tomēr neaprecēja...un es arī vairs negribētu laikam, jo nav
...tik daudz vienkārši sarežģītu situāciju, un es jūtos viena, dēļ tā ka man nav viņa, viņa dēļ kā ziedēt un plaukt
mīlestība varbūt ir un tomēr taureņi nelido, tas ir kaut kas tāds,bez gribēšanas, bez kaislības, ar piepūli un nepieciešamību
es pat nezinu ko lai tālāk un kā tālāk...a kā tālāk?