Nesen, nu jau tieši nedēļu esmu mājās. Sacepusies ar tīrīšanu un veļas mazgāšanu. Piektdiena pie brāļa, karaoke un kaļķu vārti. Un sestdiena ļoša un maich un tekila un jaa. Lauva mani ievilka projektā ar bērnu nometnēm. Kāpēc tāda skepse?ļoti labs jautājums.....es esmu jau otro dienu ar kautko šausmīgi neapmierināta....kas ir? ....man iekšā skan....es vairs nedarīšu neko par velti un vakar sēdēju un līdz 1 taisīju plakātu....un skepse ir, tiešām ir. un ko lai ar viņu dara. nesaprotu kas notiek , vai tāpēc,ka mans pēdējais pasākums tā izgāzās, vai tas atkal ir tas...es negribu neko darīt...sviesc.Laiks sev...un par to,ka es mazgāju visu māju man jau neviens nemaksā, es meklēju darbu, pēc bostonas sapratu,ka varu strādāt, un gribu savu naudu. Sa kaitinājums ar keponu no cropp....jaa nu forshi, man nepietiek naudas pat sejaskrēmam. Man arii taa nepatiik, tagad sēžu un žēloju sevi....ak nabadzīte,kā tev neiet, galīigi neiet. Baibai parādā, māsai parādā...un nekam nepietiek....aiaiaia , paraudi.un ja tā ņem ir pagājusi tikai nedēļa un manī atkal sāk parādīties kautkāda nožēlojama sajūta ar kāa man neiet. Lēnām ,ļoti lēnām atskāršu, ka mana dzīve prasa no sevis sajuutu,katrs pats par sevi.