Ir janvāra beigas 13 gads. Es esmu tikusi vaļā no matiem un esmu atgriezusies pie sevis.Man ir piedzimusi krustmeita, kas man nesaprotamā kārtā sagādā milzu prieku. Ar buci ceturtdien biju veikalā un mani pašu pārsteidza mana reakcija uz to kad ieraudzīju a kuram vajadzēja būt vācijā. pašai joprojām par to nāk smiekli....andis...čau...a????....viņš ir šeit?....tas bija prikolīgi, pati priecājos par savu reakciju.Daru visu, sūtu cv, nopirkta biļete uz angliju...mēnesis.Viss lēnām sāk kārtoties, parādās idejas un iespējas. Par sa nezinu, brīžiem mani viņš kaitina līdz ārprātam, neviens vairs nebremzē, arī es plēšu traukus un ārdos. Vispār tāda jocīga sajūta gribas kādam pietrūkt, gribas,lai kāds grib. Kad blakus ir kāds dēļ kā ir vērts uzreiz ir viss, ir mati ,ir solārijs, pucēšanās un pašapmierinātība un tad atkal liekas,ka īstenībā nav vērts, nav vērts ne dēļ viena.Un tikai es lasu zīmes, kuras neko nenozīmē,kalendārā redzu agni un pa radio,tv un citur a. kā lai iestāsta sev ,ka tas vispār neko nenozīmē, tāgribas ticēt, vai ne.
Pilnīgas muļķības. nekā tāda nav.sāka skanēt dona -signāls.Kāpēc es visu uztveru kā signālus, nav tādu ,nav , mēģinu es neveiksmīgi ieskaidrot tam nevainīgajam muļķim sevī.Un kapēc ir jābrauc prom spēlēt mūzika un jāsāk dzīt kautkāda huiņa par monotono ēšanu.Es paprasīju sa vai nav kāda kapeika pusdienām, un man pretī lekcija par monotono ēšanu.kā tas ir apnicis.man vairāk nekā nepietiek ar to,ko man dod sa, 5 Ls pa nezinu divām nedēļām. Nerunājot jau par zobārstu, vai citām ekstrām, bet nav ko raudāt, man būs viss būs.Tikai pacietību.un garīgais arī mainās no pilnīgas nejūtības līdz brīdim,kad nevaru apturēt smieklus.Jocīgi.