emōciju miskaste ::::

mani mugi reiz mani nogaliinaas pa iistam ... atraak nekaa es to pati izdariishu ... un guleet pie gaismas taa jau ir vaajuma paziime, bet pamosties, tumsaa ko silda meenesgaisma ... un zinot,ka neesmu viena...

vinjsh atkal bija peec manis,bet sen nebiju taa nobijusies,cinjas bija baiga ... ko noziimee jauns ljaunuma liimenis nebiju tam gatava
naktiis sapnjot par pashu ljaunumu, nenoveelu pat savam lielaakajam ienaidniekam, lai gan man taadu vairs nav esmu visus izniicinajusi ... var just esmu palikusi vaajaaka vai arii lajunais stipraaks... kadreiz nebija tik ljoti bail, ak enjgjeli,kad tu atgrieziisies ... sarkanaa tablete, ne vienmeer ir labaakaa izveele, reti smagi ir uzzinaat savas dveeseles tumsho pusi, mana ir atbaidosha... tas biedee, pat vairaak nekaa es gribeetu ...

veel mazliet un bezdibenis, kritiens tukshumaa,kad mani speeki ir par vaajiem, tik gruuti ir pretoties ljaunumam, cinja ar to ir tik shaushaliiga, neviena shausmene nestaav blakus maniem murgiem...varu scensties ar kingu vai kuncu ...

kad pamosties tumshaa izstabaa un zinii, ka neesi tajaa viens, sirds staajaas un tu paskaties tur kur vinjsh parasti staav ... bailes atkal sajukt praataa ,kaa toreiz, redzeet,kaa pats saajuuc praataa... paskaties un tur vinjsh ir visaa savaa tumshaajaa buutiibaa, esmu samaitaajusi pat savu enjgjeli ... tas taa saap ...

un vairs nav neviena,kas mani glaabtu, vinja pieskaariens ... ir tik auksts,ka paliek reetas un zilumi ...

vai man nepietiek ar taam speeleem,ko speeleeju dziivee, taas lomas ... tik smiekliigi ... man veel ir mani murgi ... tas biedee, tik gruuti buut stiprai un paskatiities,kas tev ir aiz muguras...