March 11th, 2005

Izdomju. Lai nebūtu jādzēš dienasgrāmatas , roka neceljas, pārāk grūti. Vienkāršak būtu, ja es sāktu normālāk rakstīt. Saucās arī izeja.

Sāku saprast savu kļūdu, kāpēc mani atkal grib ielikt rāmjos un uzlikt normas. Pārāk ilgi biju laba, bet ja mana šī brīža miermīlīgums izsauc tādu reakciju, tad jāizlaiž nadziņi. Mana "dārgā" ģimene pārāk vēlu ir attapusies, mani nekas nevar apstādināt, lai kā viņi to gribētu.

Pēdējā laikā pārāk daudz kļūdu. Labi, viss maz tajā ziņā, ka savas kļūdas es neatkārtoju. Nedrīkst jaukt vairākas pasaules vienā mixlī. Cilvēki sāk neuzticēties. Viss dīvainākais ir tajā, ka cilvēkiem nevajadzīga ir personība, bet aptuvenais cilvēka tēls, kā rāmis, kurā ievietota kada persona, kad šis rāmis tiek mazliet mainīts rodas sajūta, ka pasaule apstājās, jo mozaīka ir nenolasāma.

Saruna ar labu draugu beidzās ar nepatīkamu strīdu, vissmieklīgākais iemesls- es maz runājot. Es biju, maigi sakot , nikna.

Cilvēki par daudz runa, par maz domā un ieklausās otrā. Par daudz liekvārdības, bet laikam tā cilvēkus nomierina. Dzīvojot kopā ar cilvēku, kurš runā nepārtraukti un bezjēdzīgi, sāc saprast vārda nozīmību un iemācies nedzirdēt .

December 2007

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
      1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
3031     
Powered by Sviesta Ciba