emōciju miskaste ::::

Tagad es Tev pastāstīšu, ko Tevis dēļ darīju,
Piedsdesmittūkstoš asaras, ko noraudāju
kliedzot, trakojot un nervozējot dēļ Tevis,
Un Tu tāpat mani nedzirdēji...
Negribu tavu roku, šoreiz pati izglābšu sevi
Varbūt vienreiz atmodīšos
Novārgusi, pilnībā sakauta dēļ tevis,
Tikai tad, kad domāju, ka sasniedzu apakšu,
Es atkal mirstu...
Es tuvojos zemei...
Slīkstot Tevī....
Es krītu mūžīgi
Man ir jāizlaužas cauri
Es tuvojos zemei...
Murgoju un pieņemu patiesību un melus,
Tā, ka vairs nezinu, kas ir īsts un kas nē
Vienmēr apmulsušas domas manā galvā,
Tā, ka pati sev vairs nevaru uzticēties
Es mirstu atkal
Es tuvojos zemei,
Slīkstot Tevī,
Es krītu mūžīgi
Man ir jāizlaužas cauri...
Tu ej tālāk un kliedz,
Kliedz uz mani, esmu tik tālu,
Es atkal nebūšu salausta,
Man ir jāelpo, es nevaru turpināt tuvoties zemei Tevis dēļ....

Nav tādas dienas, kad par Tevi nedomātu
Nav tādas stundas, kad pēc Tevis neskumtu
Nav tādas minūtes, kad nevēlētos būt ar Tevi kopā
Nav tādas sekundes, kad negribētu Tevi redzēt
Nav nevienas vietas, kas man neatgādinātu Tevi
Nav nevienas lietas, kas man neatgādinātu Tevi
Nav nevienas dziesmas, kas man neatgādinātu Tevi
Un patiesība šajā pasaulē nav nekā tāda, kas man neliek domāt par Tevi

Tu nemaz nezini cik svarīgi ir tas, ka Tu tikai esi
Tu nemaz nezini cik labi ir Tevi tikai redzot
Tu nemaz nezini cik mierinošs ir Tavs laipnais smaids
Tu nemaz nezini cik patīkami ir tikai būt Tavā tuvumā
Tu nemaz nezini cik nelaimīga es bez Tevis būtu
Tu nemaz nezini cik ļoti es Tevi mīlu.